Debijas gads arī BK Jēkabpils karsējmeitenēm
Kā nokļuvāt uz atlasi pagājušajā gadā? Vai pirms tam jau esat dejojušas?
Ilva Jurgeviča: Dejoju jau no mazotnes. Sāku ar tautu dejām un beidzu ar hip - hop, pēdējie pieci gadi tika pavadīti dažādās deju grupās. Uz atlasi es nokļuvu, jo izlasīju sludinājumu internetā un padomāju, ka ir jāpamēģina, lai gan es rēķinājos ar lielāku dalībnieku skaitu. Biju domājusi, ka ir jāsagatavojas un ka vajadzēs vairāk sevi parādīt.
Sintija Drozdova: Es arī esmu dejojusi jau līdz šim. Hip hops ir mēģināts. Saprastu, ka tas nav mans aicinājums, tad arī tika dejotas tautu dejas dažus gadus. Par atlasi arī uzzināju internetā.
Ilva Vārna: Līdz 9.klasei dejoju tautiskās dejas, vidusskolā jau mazāk un, kad aizgāju uz universitāti, nedejoju vispār, jo sevi veltīju sportam. Kad atgriezos Jēkabpilī, uzzināju par atlasi un intereses pēc aizgāju pavērot. Tā nokļuvu arī šajā sastāvā.
Dana Pole: No diviem līdz divpadsmit gadiem dejoju sporta dejas, tad piecus no tiem divpadsmit gadiem dejoju tautas dejas un vēl joprojām to daru. Agrāk dejoju arī vingrošanas dejas. Uz atlasi pierunāja aiziet mamma, jo arī ieraudzīja sludinājumu internetā, piedāvāja iet ar dvīņu māsu Dinu, bet viņa netika. Tā nu aizgāju viena.
Linda Miezīte: Es dejoju tautiskās dejas, kad biju maziņa, tad kādu laiku - arī līnījdejas, brīdi nedejoju un tad atsāku dejot tautiskās dejas. Par karsējām es uzzināju "Draugos", kur redzēju meiteņu bildes un sapratu, ka arī gribu pamēģināt, kaut ko jaunu.
Kā apkārtējie reaģēja uz to, ka būsiet karsējmeitenes?
Ilva Jurgeviča: Karsējmeitenes, tas ir kaut kas jauns Jēkabpilij, kaut kas neredzēts. No manu draugu, radu puses bija pozitīva attieksme.
Sintija Drozdova: Mani vecāki uzreiz atbalstīja. Patiesībā es neko daudz no cilvēkiem neesmu dzirdējusi, puiši gan vairāk teica, ka skaisti. (Smejas.)
Ilva Vārna: Sākotnēji mamma teica, ka ne pārāk atbalsta, bet tētis teica, ka vismaz darīšu kaut ko sievišķīgu, jo Daugavpilī es nodarbojos ar kikboksu. Protams, arī omīte teica, kā nu es skolotāja un puskaila dejošu, bet vēlāk jau sāka cītīgi lasīt avīzes par spēļu rezultātiem un sekot līdzi visām aktivitātēm.
Dana Pole: Mani uzreiz atbalstīja visa ģimene, jo mamma zina, ka man patīk dejot.
Linda Miezīte: Man gan bija tā, ka mamma bija pret, jo viņa teica, ka esmu par vecu (smejas). Kā tad es varēšot lēkāt, špagatus taisīt, jo to jau vajadzēja no mazotnes mācīties. No citiem es saņēmu tikai pozitīvas atsauksmes.
Vai sezonas laikā esi dzirdējusi kritiku?
Linda Miezīte: Kamēr nedejoju, dzirdēju diezgan daudz - kāpēc mēs nedarām to, un nedejojam šitā? No malas ir viegli kritizēt?
Kā tiekat galā ar kritiku?
Ilva Jurgeviča: Ignorējam, jo viņi nezina, kā tas ir. Ja ir tik daudz kritizētāju ne vien no puišu, bet arī meiteņu puses, tad kāpēc uz laukuma nav desmitiem meiteņu, kas dejo? Puiši gan kritizē mazāk, jo viņiem patīk. Galvenokārt dažādas piezīmes izsaka meitenes.
Dana Pole: Tieši tā, ja jau tik lieli runātāji, tad viņiem ir iespēja nākt un pamēģināt! (Smejas.)
Ilva Vārna: Par kritiku piekritīšu, jo puiši to izsaka daudz mazāk, tieši pretēji - novērtē ne vien tērpus, bet arī mūsu fizisko sagatavotību. Viņi redz, ka mēs esam trenējušās.
Kādas ir attiecības savā starpā? Pirms kļuvāt par karsējmeitenēm, bijāt pazīstamas?
Sintija Drozdova: Jā, ar Ilvu (Jurgeviču) esam klasesbiedrenes.
Ilva Vārna: Esam draudzīgas, visas esam savdabīgas (smejas). Tā kā kādu īpašu draudzības savienojumu nevaram izcelt. Lai gan, protams, ka pirmais iespaids citai par citu bija dažāds, bet tas tomēr izrādījās maldīgs. Īpaši draudzīgas esam ģērbtuvēs, izpalīdzam, ja kaut kas tiek aizmirsts, smejamies, ākstāmies.
Un kā ir ar strīdiem?
Ilva Jurgeviča: Tie vairāk parādījās beigās, jo bija daži nejauši pārpratumi.
Kas bija pats grūtākais aizvadītajā sezonā?
Ilva Jurgeviča: Pats grūtākais, manuprāt, bija, ka mums tā īsti nebija trenera. Mums nomainījās treneri, tādēļ radās sašķeltība, jo katram bija dažādi pasniegšanas stili. Protams, bija ļoti grūti savienot treniņus ar skolu.
Sintija Drozdova: Grūti bija arī, ka nesajutām skatītāju atbalstu. Mēs zinām, ka līmenis vēl nav augsts, bet nav patīkami dejot skatītājiem, no kuriem tikai pieci aplaudē un pie tam vēl ar cietām sejām. Ceram, ka tas mainīsies šajā sezonā!
Ilva Vārna: Jā, skatītāju atbalsts mums ir ļoti nepieciešams. Tas gan palielinājās, kad sākām lietot akrobātiskos elementus.
Uz sarakstu
