Dunavas zemniekus neapmierina piena iepirkuma cenas
Laikraksts vēsta, ka SIA "Upeslīči" valdes priekšsēdētājs Aivars Ļaksa uz šo situāciju licis paraudzīties no sava skatu punkta: "Nekad neesam solījuši maksāt 12 santīmus par litru piena. Zemāka cena par 13 santīmiem nebūs. To, kādu summu maksājam, nosaka katra zemnieka piegādātā piena apjoms un transporta izdevumi, to savācot: ir starpība, vai mašīna brauc uz objektu, kur to gaida tikai pāris piena kannas, vai tur, kur vienā reizē var paņemt tonnu. Un šīs lielās saimniecības tāpēc arī saņem 15 - 17 santīmus par litru piena."
Viņš laikrakstam atgādina, ka SIA "Upeslīči" nav pārstādes uzņēmums, bet gan tikai piena savācēji, kas to sūta tālāk. "Mēs pārstāvam "Rokišķu siera" rūpnīcu. Runājot par piemaksām par piena taukiem un olbaltumu, teikšu, ka par to piemaksas bija pirms desmit gadiem. Vienkārši noteikts, ka tauku saturs nedrīkst būt zemāks par 3,5%. Ja kaut kas nav kā vajag ar piena kvalitāti, tad savus piegādātājus brīdinām. Kā zemnieki parasti grēko? Nosmalsta no kannas augšas krējumu, ir arī tādi, kas pienam pielej ūdeni. Lai kontrolētu kvalitāti, regulāri ņemam paraugus, ko sūtām uz sertificētu laboratoriju Ulbrokā, un, ja ir aizdomas par tādām un līdzīgām blēdībām vai arī neizdarībām, tad kontrolējam papildus," viņš norāda.
A. Ļaksa arī skaidroja, ka piena savākšanas maršruti ir gari: līdz pat 300 kilometriem. Savācēja mašīna darbu sāk septiņos rītā. Ceļā tiekot izmantoti arī Daugavas pārceltuves pakalpojumi, un tiem cena arī pieaugusi: no 10 uz 12 latiem par automašīnu. Vienā maršrutā savācēja mašīna dodas pie 10 vai pat 44 zemniekiem, raksta laikraksts.
Otrs piena savācējs, kas arī produkciju vāc "Rokišķu siera" vajadzībām un kam ir vairāki savākšanas punkti, ir SIA "Jēkabpils piens". Tās valdes loceklis Aigars Spēks telefona sarunā ar laikrakstu "Brīvā Daugava" uzreiz norādījis, ka atsakās komentēt "Upeslīču" cenu politiku, bet ir ar mieru pastāstīt par "Jēkabpils piena" darbu.
Arī A. Spēks skaidrojis, ka iepirkuma cenu ļoti lielā mērā nosaka transporta izdevumi, bet atšķirībā no A. Ļaksas nenoliedz tauku un olbaltuma nozīmi iepirkuma cenas veidošanā. Mazāko tauku satura robežu jeb bāzi šis iepircējs ir noteicis 3,5%, bet olbaltuma - 3%.
"Bet uzreiz vēlos atzīmēt, ka ik dienu un katram piegādātājam tā netiek noteikta. Tas būtu pārāk sarežģīti, jo mums kopumā ir ap diviem tūkstošiem piena piegādātāju, un no tiem aptuveni puse ir t.s. lielie. Pārbaudes šajā jomā notiek apmēram divas reizes mēnesī. Nosacījums tāds: ja spēj šo noteikto (augstāku) bāzi, kas, taisot analīzes, noteikta, noturēt, tad cena ir augstāka, ja nē, tad - zemāka. Protams, vēlreiz jāuzsver arī transporta izmaksas, kas, vācot no lielākām saimniecībām, sanāk mazākas. Tas arī pamatā veido piena iepirkuma cenu. Kas mūsu izpratnē ir maza saimniecība - tā ir tāda, kurā ir ap 10 govīm. Savukārt tādas saimniecības, kur izslaukums dienā ir ap vienu tonnu, SIA "Jēkabpils piens" klientu lokā ir aptuveni 20% no kopējā," "Brīvajai Daugavai" stāsta A. Spēks.
Runājot par kvalitāti, viņš norāda, ka lielfermas apstākļi nav galvenais nosacījums, lai piens būs kvalitatīvs. Galvenais tik un tā ir cilvēks pats un viņa attieksme pret darbu.
Piena cenu svārstības A. Spēks pamato ar jau pieminētajiem transporta izdevumiem un piena apjomiem, kā arī kvalitātes rādītājiem, bet arī nenoliedz, ka vasarā piena tomēr ir vairāk, nekā ziemā, vēsta laikraksts.
Uz sarakstu
