Limbažu pils – viena no senākajām Latvijas fortifikācijas aizsardzības būvēm

Limbažu viduslaiku pils reiz bijusi viena no Rīgas arhibīskapu rezidences vietām 14.-16. gadsimtā, no kuras līdz mūsdienām saglabājusies dienvidu korpusa ārējā siena; pils tiek uzskatīta par vienu no senākajām Latvijas fortifikācijas aizsardzības būvēm. Limbažu viduslaiku pils ir Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, kā arī vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Vēsture

Rīgas arhibīskapa gotiskās pils celtniecība Limbažos, saskaņā ar atsevišķu pētnieku pieņēmumiem, uzsākta jau bīskapa Alberta laikā 1223. gadā, lai arī pils celšanas gads nav dokumentāri pamatojams; ar šo gadu saistīts pats Limbažu nosaukums, kad tas pirmoreiz minēts rakstu avotos. Pati pils rakstītajos avotos pirmo reizi minēta 1318. gadā pāvesta Jāņa XXII izdotajā dokumentā vācu ordeņa Livonijas mestram, kurā viņš pavēl atdot 1298. gadā arhibīskapam atņemtos īpašumus. Arī vēlākajos laikos – 14. gadsimta vidū un 15. gadsimtā – pils vairākkārt bijusi iesaistīta arhibīskapijas un ordeņa konfliktos.

16. gadsimta pirmās puses dokumentos pils dēvēta par arhibīskapa pavasara rezidenci, kurā viņš mitinājies no Sveču dienas (2. februāris) līdz pat Vasarsvētkiem (maija beigas vai jūnija sākums), lai gan ir ziņas, ka arhibīskaps šajā pilī uzturējies arī citos gadalaikos.

Livonijas kara laikā 16. gadsimta otrajā pusē gan Limbažu pilsētu, gan pils nocietinājumus postījis Krievijas vara Ivana Bargā karaspēks, arī zviedru un poļu karaspēki. 1567. gadā pilsētai uzbruka zviedri, 1576. gadā pilij uzbruka hercogs Magnuss. 1602. gadā zviedri nojauca pils ārējos nocietinājumus, kurus vēlāk tā arī neatjaunoja. 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Limbažu pili līdz ar tai piederīgo muižas zemi uzdāvināja Rīgas pilsētai, kam īpašums piederēja līdz 1783. gadam.

Kopš 17. gadsimta pilij saglabājušies tikai divi korpusi, kas vēlāk pielāgoti saimnieciskiem mērķiem. 1668. gadā veiktajā inventarizācijā ir minēts, ka pilij jau ir sabrukušas sienas, bet atsevišķas telpas tiek vēl apdzīvotas un izmantotas par noliktavu. Šajā laikā pils pagalmā bija uzbūvētas koka dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas.

19. gadsimtā bijusī arhibīskapa rezidence tika izmantota kā klēts un lopu kūts. Pils vaļņi tika nolīdzināti, bet grāvji aizbērti. 1830. gadā tika uzcelta Rīgas rātes jaunā pils jeb tā dēvētā Pilsmuiža. Pils drupas postījumus cieta arī II Pasaules kara laikā, kad tika bombardēta Limbažu pilsēta. Pēckara gados abiem korpusiem iebrucis jumts, iegāzušās velves un sagruvušas arī vairākas sienas.

Limbažu pilsdrupas mūsdienās

Kopš 1999. gada tika veikti Limbažu pils mūra nostiprināšanas un konservācijas darbi, pils vārtu daļā ir atjaunots aizsargtornis, kas veidots no koka (iepriekš konstrukcijas bijušas no akmens). 12 metrus augstajā tornī ir iespējams uzkāpt, un tajā ir iekārtota skatu platforma.

Pilij bijuši trīs stāvi – puspagrabs, zemes stāvs un galvenais stāvs, bet tās priekšā atradās vārtu tornis ar paceļamu tiltu. Viens no arhitektoniski nozīmīgākajiem pils elementiem ir vārti, kurus savulaik sargāja paceļamās restes jeb katarakta. Latvijā šādai vārtu režģa izbūvei analogi līdz šim nav izdevies atrast.

Limbažu pilsdrupu apkārtnē notiek dažādi brīvdabas pasākumi – izrādes, koncerti, kā arī dažādas nodarbības. Lielākais ikgadējais pasākums ir Hanzas svētki, jo pilsēta bija Hanzas savienības dalībniece.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu