Sēlpils pilskalns – Latvijā senākās liecības par cilvēka klātbūtni
Salas novada Sēlpils pagastā uz šauras un neapdzīvotas salas Pļaviņu ūdenskrātuves vidū atrodas sens pilskalns, kur, kā liecina pagājušā gadsimta 60. gados veiktie izrakumi, iegūtas Latvijā senākās liecības par cilvēka klātbūtni. Vēlākos laikos šajā vietā atradusies sēļu koka pils, un pēcāk arī Livonijas ordeņa mūra pils, kas tika sagrauta 1704. gadā. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas virs ūdens kā saliņa palikusi vien bijušā cietokšņa augstākā daļa.
Ar ko Sēlpils pilskalns sevišķs?
Pirms tika veikta Pļaviņu HES izbūve, Sēlpils pilskalnā no 1963. līdz 1965. gadam norisa izrakumi Elvīras Šnores un Annas Zariņas vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos tika iegūtas Latvijā vissenākās liecības par cilvēku – mūra pils un senākās sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi. To specifiskā forma norādīja uz to, ka ļaudis Sēlpils pilskalnā uzturējušies jau apmēram 9. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras (paleolīta jeb senākā akmens laikmeta beigu posmā).
Zem Sēlpils ordeņa pils mūra pils drupām konstatēti baltu ciltīm raksturīgi atradumi, kas attiecināmi uz 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tāpat arheoloģiskajos izrakumos Sēlpils pilskalnā tika atsegts seno sēļu koka pils slānis. Atrasti priekšmeti no apmēram mūsu ēras 5. gadsimta apmetnes, tomēr intensīvāka dzīve tajā norisinājusies no 6. līdz 12. gadsimtam, kad pilskalns bijis Sēlijas politiskais un militārais centrs.
Augšējā, mūra pils slānī, kas datējams ar 13.–17.gadsimtu, atsegts četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums. Tas liecina par laikiem, kad uz pilskalna atradusies jau cita pils. Proti, pēc teritorijas nokļūšanas Livonijas ordeņa varā uz pilskalna uzcelta liela Livonijas ordeņa mūra pils, kas savulaik pat kalpojusi par Kurzemes un Zemgales hercogu galma rezidenci valsts Zemgales daļā. Ir ziņas, ka 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils pastāvējusi pilsēta. 1627. gadā Sēlpils pili kārtējo reizi ieņēma poļi, nodedzinot gan to, gan arī blakus esošo pilsētu. Abas vēlāk tika atjaunotas.
Ziemeļu kara laikā, lai nedotu iespēju krieviem nostiprināties pie Daugavas, zviedru karavadonis Ādams Lēvenhaupts izlēma Sēlpils pili iznīcināt. No Rīgas atsūtītie mīnētāji 1704. gada augustā Sēlpils pili uzspridzināja, savukārt pilsētu pilnībā nodedzināja.
Sēlpils pilskalns jaunākajos laikos un mūsdienās
Pilsdrupas vairākkārt attēlotas 19. gadsimta attēlos, kur vēl redzami samērā augsti mūri ar logu un durvju ailām. Pils mūri cieta arī I Pasaules kara laikā, jo pilsdrupās atradās pirmā frontes līnija. Pirms Daugavas ielejas applūdināšanas (Pļaviņu HES celtniecības vajadzībām) 1966. gadā tagadējā saliņa bija sens dolomīta erozijas paliksnis uz Daugavas kreisā krasta kraujas.
Mūsdienās Sēlpils saliņa atkarībā no ūdenskrātuves ūdenslīmeņa atrodas apmēram 2 metrus virs ūdens; garumā tā var sasniegt līdz 150 metriem. Pilsdrupas ir zem ūdens, tomēr tās var aplūkot, klāt piekļūstot ar laivu vai arī apskatot no Daugavas krasta.
Uz sarakstu
